Kobalta hroma sakausējuma porcelāna zobi

Tas ir tipisks dārgmetālu porcelāna zobs. Porcelāna zobs ir salīdzinoši progresīva zobu implantācijas metode. Tam ir skaista, dabiska, stingra un nodilumizturīga priekšrocība, un tas ir iecienīts produkts daudziem zobu pacientiem. Tātad, kādas ir kobalta-hroma porcelāna zobu sastāvdaļas? Parasti hroms ir ne mazāks par 25%, molibdēns ir ne mazāks par 4%, un kopējais kobalta, niķeļa un hroma daudzums nav mazāks par 85%. Pastāv dažādi viedokļi par kobalta-hroma sakausējuma porcelāna zobu kvalitāti. Viena persona uzskata, ka niķeļa-hroma sakausējuma porcelāna zobi tiek plaši izmantoti par zemām cenām, un vairāk nekā 50% pacientu ar porcelāna zobiem izvēlas šāda veida porcelāna zobus. Laba bioloģiskā saplūšana, skaista, ekonomiska, izturīga un citas priekšrocības. Tomēr daži cilvēki ir apstiprinājuši, ka šāda veida porcelāna zobiem ir slikta bioloģiskā saplūšana, kas dažiem cilvēkiem var viegli izraisīt alerģiju un izraisīt ādas un gļotādu iekaisumu. Par konkrētu porcelāna zobu izmantošanu jāizlemj pēc apspriešanās ar ārstējošo ārstu parastā slimnīcā.

Dārgmetālu sakausējumu izvēle un izmantošana pasaulē ir atšķirīga. ASV izmanto vairāk niķeļa-hroma sakausējumu; Eiropā un Japānā kobalta-hroma sakausējumus pamatā izmanto fiksētiem remontiem, un niķeļa saturs, kas pārsniedz 1%, parasti nav izmantojams. Salīdzinot ar kobalta-hroma sakausējumu, niķeļa-hroma sakausējumu ir vieglāk lēt un tas ir ekonomiskāk, taču tā fizikālās īpašības un izturība pret koroziju nav tik laba kā kobalta-hroma sakausējums. Saskaroties ar termisko vidi, piemēram, porcelānā, niķeļa-hroma sakausējumu fizikālās īpašības var mainīties, un sakausējumi kļūst trauslāki, padarot tos nepiemērotus gariem tiltiem. Šajā sakarā kobalta-hroma sakausējumi ir daudz pārāki par niķeļa-hroma sakausējumiem termiskās apstrādes pretestībā (Morris 1990, Sing et al. 1999).

Eksperti uzskata, ka izturība pret koroziju mutes dobumā: sakausējumu izturība bez dārgmetāliem būtiski atšķiras no dārgmetālu sakausējumu korozijas. Tā kā dārgmetālu sakausējumu galvenās sastāvdaļas ir dārgmetāli zelts, platīns, pallādijs un/vai sudrabs, šiem dārgmetāliem ir spontāns veidošanās pasīvs oksīda slānis, tāpēc tie lielā mērā var novērst koroziju. Tas atspoguļojas arī jonu izdalīšanā. Dārgmetālu sakausējumos galvenās sekundārās sastāvdaļas, jo īpaši saistošais oksidētājs un cinks, izšķīst, savukārt sakausējumu koroziju bez dārgmetāliem nosaka tā galvenā sastāvdaļa kobalts. Saskaņā ar Vācijas rūpniecības standartu DIN EN ISO10271 par koroziju zelta sakausējumiem ir viszemākā jonu izdalīšanās, kam seko titāns, kobalta-hroma sakausējumi un niķeļa-hroma sakausējumi.